iRAFAR wrote:Heh... Bet ja būtu braucis ar dēli, atdauzījis dibenu, muguru un pakausi?elmo wrote:iRAFAR wrote:
Pateicoties distancenēm es vairs nekad nebraucu ar garajām slēpem un priekšroku dodu dēlim!(bernības trauma)
Distanču slēpes ir garas, šauras, papēdis nefiksejas, bet cilajas!Pirmo reizi braucot lejā no kalna kājas sagāja krustā, kam sekoja krišana, bet slēpju gali iedūrās sniegā! Guļot ar purnu sniegā un sakrustotām kajām tā, ka paša spēkiem nav iespejams atbrīvoties no slepēm agri nonācu pie secinajuma, ka slēpes nav priekš manis!Ar dēli pavisam cita lieta!Kamēr slēpotaji brauc lielajos kalnos pa pūderi iegrimuši līdz jostas vietai, ar dēli var smuki laist pa virsu! :D
OK... slēpes vai snovs - tas atkarīgs no reliģiskās pārliecības... ;)
Mācoties ar dēli kapitāli nodauzīju visu, ko vien var nodauzīt. Ceļus, plaukstu locītavas, asteskaulu utt. Skats bij tāds, ka kāds būtu spīdzinājis. :)
Toties tagad! Nuuuu! Kaifs! Un nezinu, vai ar slēpēm vispār varētu Bigairā uzlekt, kur nu vēl par kādu apgriezienu vai kādu citu triku. :) Kaut gan kādreiz ar slalomenēm diezgan daudz braukāju.