Mani visā šajā padarīšanā ievilka brālēns un viņa sencis. Sencim savulaik vēl 90'to gadu sākumā bija 9000OG (toreiz dzina mašīnas no fričiem, bija arī viens "dīvains" auto atdzīts), vēlāk pa starpai bija arī citi auto, taču tāpat ar laiku atgriezās pie 9k, nu jau NG. Godīgi sakot, es no laika gala uz to auto skatījos ar skepsi - pēc dizaina nepatika. Lai gan, tie, ar ko viņš brauca, bija "parastie" 9k, savukārt Aero es vēl nebiju redzējis. Vēl kā šodien atceros sarunu, kad viņš ņēmās aizstāvēt saabu, priekšpiedziņu, biezos dzelžus, utt., kamēr es pastāvēju uz rwd (tobrīd biju kārtīgs sirņika fanāts), sportisko sierras crossworth izskatu blakus viņa necilajam saabam, utt. Domas mainījās, kad brālēna sencim vienā jaukā dienā, neievērojot sarkano gaismu, pilnā hodā no sāna uzpirda virsū smagais. Dīvainā kārtā tas auto, lai arī nedaudz iemīcītu sānu, joprojām bija spējīgs pats pārvietoties. Man nebija ilūziju, ka sirņiks pie identiska sitiena būtu pašķīdis kā lupatu lelle. Atceros arī pirmo reizi, kad brālēna sencis iedeva savu saabu izgāzt - viņš teica: "Tikai turi stipri stūri ar abām rokām, spolēsies arī ar otro robu, bet tu nelaid pedāli vaļā, turi grīdā!". Tā arī darīju un gandrīz no laimes apčurājos, cik ātri tā smagā bundža tika līdz garās kārbas otrā roba pašam galam uz Kalnciema ielas. Tobrīd mana benzīnsierra bija jau pārdota un es braukāju ar 2.3 dīzeļsierru ar 63 lopiem un kaut kādim 160 ņūtoniem. Attiecīgi saaba 200 lopi un 300 ņūtoni bija vienkārši kosmoss! Vēlāk nošķiltais 9k tika nodots brālēna rīcībā, tika pietaisnoti bleķi, lai nestrīķējas gar riteņiem un tika gāzts līdz skates beigām. Toreiz braucām uz Trubām, uz Ulbrokas ielu, uz Tec2.. nu, uz tamlīdzīgiem pasākumiem. Eiii tu ciiirst, kā tas Saabs vērās! Toreiz jau uz šīm ielas puišeļu gonkām brauca arī visādi mazmotori, kaudze ar bmw žurkām un piķorkām ar 2-2.5 litrīgiem benzīnmotoriem, utt. Tur bija gana daudz, kam ierādīt vietu!
Laiki kļuva labāki, algas lielākas, nonācu arī es pie labāka un glaunāka auto meklējumiem. 9k saabi mani joprojām neuzrunāja vizuāli, par vecākiem saabiem neko nezināju. Tad nu meklēju kaut ko tik pat jaudīgu, ērtu, drošu, vēlams ar pakaļpiedziņu. Izvēle atdūrās pret E klases Mercedes ar 3.2 benzīnmotoru, 220 lopeļiem, ādas salonu, visām ekstrām. Gribējās vairāk tā kā kupeju, taču praktiskos nolūkos nesmādēju arī sedanus. Diemžēl vai pat drīzāk par laimi sakarīgās cenās neko jēdzīgu atrast nevarēja - vai nu savi 5-7 tūkstoši, vai arī aptuveni 3 tūkstoši un pajāts, bez šādām tādām ekstrām (elektriskiem logiem es nebiju gatavs dzīvot, arī MB auduma salons šķita pretīgs), utt. BMW tobrīd neinteresēja, jo tāds taču bija katram sevi cienošam urālu puisim. Tā nu sāku skatīties Saabus, atklāju, ka ir tāda Aero versija, samīlējos bildēs un metos čekot sludinājumus. Divi eksemplāri tobrīd bija - sudrabīgs, redzami lāpīts no tipiska perekupa rokām par 4 stabiem un eikalipta zaļš par 2.5 stabiem no sakarīga čaļa, kurš grasījās ņemt 9-5. Pēc eikaliptizētā auto apskates brālēna sencis tikai smaidīja un teica - labs, jāņem. Tā nu nākamā dienā skrēju uz banku runāt līzingu (man kā tipiskam latvietim arī neskatoties uz labo algu nebija iekrājumu pat ne 2.5k apmērā
) un pēc dažām dienām jau platu smaidu vizinājos savā jaunajā lidmašīnā. Lai arī šķiet, ka tas bija jau traki sen un ar saabiem esmu kopā pusi dzīves, blogieraksts
http://caurums.lv/Iepirku-Saab-9000-Aero/" onclick="window.open(this.href);return false; vēsta, ka tik traki nav - 2007.gada nogale.
Jaungada vakarā ar eikaliptu sanāca šmuce, trāpīju uz melnā ledus, kas tikko vēl smuki apsnidzis ar plānu kārtiņu. Slīdēja tā, ka mēs nostāvēt nevarējām. Detaļās neieslīgstot - grāvis, saabs norakstāms. Var jau būt, ka bija tomēr lāpāms, būtībā tik vien kā pakaļējais tilts bija atrauts un viens spārns aizmugurē iemīcīts. Tika aizvests uz Kalngales E&S, tur rupji uzmeta remonta izmaksas uz kādu štuku vai vairāk, kā rezultātā es nospriedu labāk par tādu naudu nopirkt veselu bundžu un pākrāmēt visu uz to. Zin kā - sists ir sists, virsbūves konstrukcijas sākotnējā izturība jau ir izsista no līdzsvara. Tā nu es nopirku savu zaļo Hiršu, kurš ir pie manis joprojām. Bundža bija teicamā stāvoklī, motors noklāpēja pēc trim dienām, taču tas mani tobrīd īpaši nesatrauca - bija iespēja ātrāk ķerties pie Aero motora un pārējo Aero pričendāļu pārskrūvēšanas darbiem. Process gan nedaudz ievilkās, bet oj, cik daudz vērtīgas lietas tika apgūtas!
Vienu brīdi bija doma ielikt zaļajam pamatīgu kāpostu un celt viņu saulītē, vienlaikus priekš ziemas iepērkot citu lūzni. Divas ziemas jau tā arī tika darīts - bija pa vidam sudrabīgais automāts un pēc tam vienu ziemu zaļais Gazovijs. Taču nekā prātīga jau tajā mūsu 9k tirgū par pieņemamiem cipariem nav, tāpēc brīdī, kad parādījās sludinājums ar melnu, īstu Aero, tika ātri izfunktierēts mesties jaunā avantūrā, zaļo paturot kā otro auto priekš ziemas un brīžiem, kad melnais "projektauto" tiks skrūvēts. Tā nu sētā ieripoja Black Jet.
Brīdī, kad stārķis mūs atkal aplaimoja ar ģimenes pieaugumu, tika secināts, ka kopistiskos izbraucienos ar dīzeļbembi diez kas nav, tāpēc radās doma ieķert vēl vienu 9k, kas būtu labā stāvoklī, sagāzēt to, izmantot kā ietilpīgu ģimenes auto. Nekas prātīgs tirgū nebija, taču tad nāca Nils ar piedāvājumu šķirties no sava tikko saskrūvētā melnā B9. Domāts darīts - un sētā vēl par vienu 9k vairāk.
Pa vidam vēl uzpeldēja arī spontāns 900OG pirkums. Un tas noteikti nebūs pēdējais no klasikas.
Kopā tātad saimniecībā ir četri braucami Saabi. Donorus klāt kopējam skaitam nerēķināšu..